Jan Verellen

Jan Verellen pēta, kā cilvēki mācās — un kā viņus sāk mērīt. Viņš deviņus gadus pavadīja Lēvenes Katoļu universitātē Beļģijā, iegūstot divus ļoti atšķirīgus maģistra grādus: vienu Fiziskajā audzināšanā un kustību zinātnēs, otru — biznesa inženierijā. Pa ceļam viņu pārņēma viens jautājums: kāpēc mācīšanos uzskata par ko tādu, kas vienkārši jāizcieš, nevis par prasmi, kurā cilvēks patiešām var kļūt labs?

Dzenoties pakaļ šim jautājumam, viņš pats iemācījās mācīties daudz efektīvāk — samazinot savu darba apjomu līdz nelielai daļai no tā, ko sistēma pieņem par vajadzīgu “vidusmēra” studentam, un vienlaikus sekmīgi absolvējot studijas un dzīvojot labi. Izrādījās, ka mācīšanās nav dāvana, ko daži saņem jau piedzimstot. Tā ir uzmanība, atmiņa, metode un klusa pārliecība, ka spējas var trenēt.

Šī doma viņu nelaida vaļā. Tās sakne veda atpakaļ pie kaut kā mazāka un senāka: klases telpas, ar sarkanu uzrakstīta skaitļa un mācības — agrīni uzsūktas — ka cilvēku var nosvērt, sarindot un jau iepriekš pateikt, cik tālu viņš tiks. Sekot šim pavedienam uz āru, no viena sola līdz sistēmām, kas sakārto plašāko pasauli, kļuva par Neredzamā troņi: vēsturi par “dievišķo varu” — mehānismu, kas savu paša ieceri pasniedz kā likteni, — un par fiksēta domāšanas veida sabiedrību, kas balstīta pārliecībā, ka prāti jau agri ir pabeigti veidoties.

Neredzamā troņi ir rakstīta pieaugušajiem. Taču tās cerības pilnā puse — ka vienmēr ir vairāk, nekā jebkurš skaitlis spēj ietvert — ir domāta ikvienam, un tāpēc tai izauga divi pavadoņi: Brīnies, mazi ilustrēti stāsti 6–11 gadu vecumam, un Mācies, tās pašas idejas, izstāstītas vecākiem skolēniem un pieaugušajiem. Kopā tie veido vienotu argumentu, izteiktu trim vecumiem: prāts nav fiksēts, un cilvēku, kurš ir sajutis, kā viņa paša prāts mainās, ir daudz grūtāk pārliecināt, ka pasaules hierarhijas ir vienīgās, ko daba pieļauj.