Piektdien atnāca pārbaudes darba rezultāti. Lapas augšā pie Sema darba bija skaitlis, uzrakstīts sarkanā krāsā un apvilkts ar apli.
Sems ilgi skatījās uz to skaitli. Tas bija mazs. Un tomēr, sarkanajā tintē uzrakstīts, tas šķita sakām kaut ko lielāku par matemātiku. Tas it kā teica: lūk, cik gudrs tu esi. Lūk, kas tu esi. Visu nedēļas nogali skaitlis viņam sekoja līdzi kā mazs pelēks mākonis.
Sestdien viņš neko nebūvēja. Svētdien viņš nezīmēja.
Bet svētdienas vakarā vecmāmiņa palūdza viņam palīdzēt salabot vecos dārza vārtiņus, tos pašus, kas gadiem bija šķībi karājušies. Nevienam nebija izdevies tos salabot.
Sems nometās ceļos slapjajā zālē, pagrieza eņģi šurp un turp, padomāja, mēģināja vēlreiz — un vārtiņi aizvērās ar klusu, nevainojamu klikšķi.
Vecmāmiņa neaplaudēja. Viņa tikai paskatījās uz viņu un klusi sacīja: "Tevī ir daudz vairāk, nekā līdz šim jebkurš ir izmērījis." Sems padomāja par skaitli sarkanā krāsā.
Tas viņam bija pateicis vienu mazu lietu par vienu pelēku rītu. Tas neko nezināja par vārtiņiem. Tas neko nezināja par stāstiem viņa galvā vai par to, kā viņš prata sasmīdināt savu mazo māsu, vai par visām tām lietām, ko viņš vēl nemaz nebija mēģinājis.
Skaitlis var pateikt, kā ir veicies pārbaudes darbā. Tas nekad nevar pateikt, kas tu esi.
Brīnums, ko pamēģināt: padomā par vienu lietu, ko tu proti, bet par ko neviens pārbaudes darbs skolā nekad nav jautājis. Arī tas ir svarīgi.
(no 1. nodaļas, "Ievainojums un brīnums" — skaitlis, uzrakstīts sarkanā krāsā)