“Neredzamā troņi” noslēguma nodaļas uzdod vispamatīgāko jautājumu, no kura civilizācija var izvairīties: ko mēs ceļam visaugstākajā vietā, kad vairs automātiski neliecamies izaugsmes priekšā? Grāmatas atbilde ir tas, ko tā dēvē
“Neredzamā troņi” nebeidzas ar sūdzību. Tā beidzas ar izvēli par uztveri. Savās uz nākotni vērstajās noslēguma nodaļās grāmata nostata vienu pret otru divus veidus, kā raudzīties uz cilvēku. Vienu tā
Ir vakari, kas šķiet pārāk pieticīgi, lai piederētu vēsturei. Es domāju par šauru ielu, kas atdodas krēslai: pēdējās darīšanas, atkritumu konteineru švīkstoņa,…
Pēc iepriekšējās nodaļas jautājumiem par bērnu neredzamajām brūcēm es pieķeru sevi atgriežamies pie kaut kā vēl pamatīgāka: pie tā, kā skolas iemācās saskatīt…
Ja iepriekšējā nodaļa kavējās pie birku un gaidu varas, tad šī sākas tur, kur šie spēki tagad bieži saplūst: kvēlojošajā ekrānā, ko skolotājs atver, pirms ierodas bērni…
